Asins upe
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Inga Gaile ražīgi darbojas gan dzejā un prozā, gan dramaturģijā. Viņa raksta par sev nozīmīgo, iekļauj autobiogrāfiskus motīvus un veido plašu literāro diskursu, kurā figurē feminisma idejas un tam pakārtotais tematiskais loks — sievietes ķermeniskums, protests pret autores ieskatā uzbrūkošo vīrišķo varu, vardarbību. Viņas dzejas rokrakstu nosaka grēksūdzes pieeja, jutekliska tēlainība un atbrīvota, pārsātināta valodas plūsma. Šādu virzību latviešu literatūrā iemieso arī Anna Auziņa, kura likumsakarīgi jau otro reizi ir Gailes dzejkrājuma redaktore.
Ingas Gailes septītā dzejas grāmata un varbūt ka mēs visi izdzīvosim it kā atkārto un turpina iepriekšējos darbos iesākto, tomēr plaisa starp divām konfliktējošām «realitātēm» šķiet intensīvāka un nepārvaramāka. Turklāt šajā izdevumā uzskatāmi atbalsojas ļaunums, kas pasaulē atsedzies kopš iepriekšējā, pirms trīs gadiem izdotā krājuma Nakts.
Jau dzejkrājuma nosaukums savaņģo lasītāju un, par spīti katrā dzejolī aprakstītajai situāciju gūzmai, vedina saglabāt cerību. Grāmatas pēdējā dzejolī dzimtes izmaiņa rada jaunu konotāciju — un varbūt ka mēs visas izdzīvosim (70). Varbūt tas ir grāmatas patiesais, slepenais nosaukums, kas uzrakstīts arī uz aizmugurējā vāka. Grāmatas vadmotīvi ir auglība, izdzīvošana un nāve. Tie atbalsojas arī Elīnas Brasliņas veidotajā grāmatas noformējumā, kas atgādina apaļas formas masu kapu, kurā sagrūsti kaili cilvēku ķermeņi embrija pozā, vai milzu dzemdi, kurā rodas daudzas jaunas dzīvības — krājumā sieviete dažkārt hiperboliski salīdzināta ar pasauli vai ar zemi, kura dzemdē.