World News in Latvian

Līva mantojums

IR 

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4

«Esmu parādnieks savas paaudzes priekšā, par kuru nav rakstīts gandrīz nemaz vai arī rakstītāji neganti melojuši…»1 — tik skarbi savu daiļradi vērtējis latviešu rakstnieks, scenārists un publicists Egons Līvs (īstajā vārdā Egons Gūtmanis, 31.08.1924.—1.04.1989.). 

Mūsdienu acīm pārskatot Līva darbību, šķiet, ka parāds ir nolīdzināts, jo viņš centies pateikt sev būtisko arī tad, kad bija grūti to izdarīt, un atklāti runājis par savu pieredzi tad, kad to jau varēja. Līvs kopā ar Ēvaldu Vilku, Visvaldi Lāmu, Miervaldi Birzi un Zigmundu Skujiņu pārstāv 20. gadsimta 20. gados dzimušo latviešu prozaiķu paaudzi, kas izjutusi abu totalitāro režīmu un Otrā pasaules kara smagumu un literatūrā pieteicās 50. gadu otrajā pusē un beigās. Šīs paaudzes pieredzes raksturojumam nereti izvēlēta rētas metafora, jo padomju sistēmā tai nācās izjust savas pagātnes izvēļu sekas un klusējot sadzīvot ar iegūtajām traumām.

Līva atmiņas, kas pierakstītas tikai mūža nogalē, izdotas grāmatā Rēta lūpas iekšpusē un… (1992) – skarbā liecinājumā par kara beigu šausmām, kad Līvs, krievu armijas dzīts, leģionāru un vācu gūstekņu rindās virzījās no Helas pussalas cauri Pomerānijai, lai pēc tam vergotu Belomorkanal būvē un izciestu piespiedu dienestu Sarkanajā armijā, un turpmākajos gados klusētu par to. Sākot ceļu rakstniecībā, Līva un viņa paaudzes godprātīgāko pārstāvju misija bija mēģināt sadzīvot ar cenzūras prasībām un režīma ierobežojumiem, vienlaikus atrodot iespējami godīgu pašizpausmes veidu, kas ļautu kaut nedaudz ietvert savas pieredzes, redzējuma un zināšanu zibšņus. Šī balansēšana uz atļautā un neatļautā robežas veicināja pakāpenisku literatūras atgriešanos pie tās pamatnozīmes, un Līvs ir viens no šī procesa rosinātājiem.

The post Līva mantojums appeared first on IR.lv.

Читайте на 123ru.net