Kurš sargā pensiju sistēmu?

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Latvijā ieviesa samērā progresīvu pensiju sistēmu. Progresijas būtība bija paredzēt iespēju cilvēkiem daļu savas pensijas uzkrāt pašiem, lai pielāgotos demogrāfijas izaicinājumiem. Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, darba tirgū ienāk daudz mazāk iedzīvotāju, nekā dodas pensijā. Tas nozīmē, ka mazinās iespēja nodrošināt adekvātas pensijas no tā brīža strādājošo ienākumiem. Līdz ar to pensiju sistēmas virzīšanās uz reālu uzkrājumu pieeju ir atbilstoša izvēle.

Tomēr jau vairākas reizes politiķi spējuši iejaukties pensiju sistēmā, koriģējot iemaksas proporciju starp pensiju 1. un 2. līmeni. Šādu iejaukšanos piedzīvosim jau nākamgad, kad par vienu procentpunktu tiks palielinātas iemaksas pensiju 1. līmenī, samazinot iemaksas pensiju 2. līmenī, šādā veidā padarot mūsu pensiju vairāk atkarīgu tieši no strādājošo skaita.

Ar ko tad īsti atšķiras pensiju 1. līmenis no pensiju 2. līmeņa?

No strādājošo bruto algas (alga pirms nodokļu nomaksas) katru mēnesi pensiju aprēķinam tiek novirzīti 20%. Ja bruto alga, piemēram, ir 1000 eiro, tad 200 eiro tiek novirzīti pensijai. Tagad daļa (14%) no šiem 200 eiro tiek novirzīti pensiju 1. līmenī, kas tiek virtuāli piefiksēta kā iemaksa pensijai algas saņēmējam, bet reāli tiek izmaksāta esošajiem pensiju saņēmējiem. Savukārt otra daļa (6%) tiek novirzīta pensiju 2. līmeņa uzkrājumā, kas reāli tiek uzkrāta uz algas saņēmēja vārda un netiek izmaksāta esošajiem pensiju saņēmējiem. Lai ilustrētu atšķirību starp abiem līmeņiem, pavisam vienkāršots piemērs, kurā apskatīta viena iedomāta iedzīvotāja situācija, ja visa pensiju iemaksa tiktu novirzīta pensiju 1. līmenī pretstatā tam, ja visa nauda tiktu ieguldīta pensiju 2. līmenī:

• Visa pensiju iemaksa tikai pensiju 1. līmenī – ja par pamatu ņem piemēru ar 1000 eiro bruto ienākumiem, tad visi šie 200 eiro tiktu izmaksāti esošajiem pensiju saņēmējiem. Ja uz vienu pensiju saņēmēju ir divi strādājošie, tad vidēji no katra 200 eiro tiek novirzīti vienam pensiju saņēmējam, kas ir 400 eiro. Latvijā pašlaik uz vienu pensijas saņēmēju ir aptuveni 1,9 strādājošie. Tomēr pēdējos gados dzimstības līmenis Latvijā ir bijis tik zems, ka pēc desmit gadiem uz vienu pensiju saņēmēju jau varētu būt vien 1,6 strādājošie un vēl pēc 10 gadiem jau zem 1,5. Tā ir būtiska atšķirība, un pensiju izmaksai pieejamie līdzekļi samazinās par ceturto daļu, kas būtībā nozīmē daudz mazākas pensijas nekā sākotnēji solīts.
• Visa pensiju iemaksa tikai pensiju 2. līmenī – vidēji cilvēka darba mūžs ir ap 40 gadu, kamēr vidējais dzīves ilgums iedzīvotājiem pēc 65 gadu vecuma ir nedaudz zem 20 gadiem. Ja izmatojam šo pašu piemēru ar 1000 eiro bruto ienākumiem, tad vidēji katru mēnesi uzkrājumā tiktu novirzīti 200 eiro. Noapaļojot pensijas ilgums ir divas reizes īsāks par darba mūžu, attiecīgi divu mēnešu pensiju iemaksu darba laikā iztērēs vienā mēnesī pensijas laikā – tātad 400 eiro. Šis piemērs ignorē darba algas pieaugumu, karjeras dinamiku un inflāciju, taču tajā pat laikā ignorē arī uzkrājumu ienesīgumu, kas līdzsvaro iepriekš uzskaitīto. Šis piemērs ilustrē, ka katrs pats dzīves laikā var brīvi uzkrāt sev nepieciešamo pensijas lielumu.

Šie abi pensiju modeļi ir dzīvotspējīgi, taču neiztiek arī bez izaicinājumiem. Tā pensiju 1. līmenis ir tieši pakļauts demogrāfiskajiem izaicinājumiem, un šeit tendences noteikti ir negatīvas, kamēr pensiju 2.līmenis ir pakļauts darba stāža izaicinājumiem un ekonomiskajiem apstākļiem, tomēr ir pilnībā imūns pret demogrāfisko krīzi, kurā straujiem soļiem iegrimstam. Tieši tāpēc, sākotnēji izstrādājot pensiju sistēmu Latvijā, tika noteikts, ka pensiju 1. un 2. līmeņa iemaksu sadalījums būtu vienāds, attiecīgi, 10% un 10%. Šajos vairāk nekā divdesmit gados bijām nonākuši no 18% pensiju 1. līmenī un 2% pensiju 2. līmenī līdz attiecīgi 14% un 6% sadalījumam. Tomēr no nākamā gada pensiju 2. līmeņa iemaksas tiek samazinātas uz 5%, radot būtiskus riskus nespēt vairs celt pensiju 2. līmeņa iemaksas. Esošo pensiju saņēmēju īpatsvara pieaugums pret nodarbinātajiem pieprasīs aizvien vairāk līdzekļu pensiju izmaksai, attiecīgi vēl palielināt iemaksu proporciju par labu pensiju 1. līmenim. Līdzīgi kā ar no kalna ripojošu akmeni – kamēr tas vēl nav uzņēmis ātrumu, to ir iespējams apturēt, tomēr, joņojot no kalna ar pilnu jaudu, apturēt to vairs nav iespējams.

Valsts parāds pret iedzīvotājiem

Pensiju 1. līmenim ir divas dabas – šīs iemaksas no nodarbinātajiem faktiski tiek izmaksātas esošajiem pensiju saņēmējiem, kamēr paralēli tiek virtuāli uzskaitītas katram nodarbinātajam. Savā ziņā līdzīgi kā ar uzkrājumiem, vienīgi šis nav reāls uzkrājums, bet valsts solījums jeb aizņēmums no iedzīvotājiem. Ar katru algu šis nosacītais aizņēmums palielinās, jo tiek solīts, sasniedzot noteiktu vecumu, šos līdzekļus atmaksāt pensijas veidā. Turklāt, lai kompensētu inflāciju un ekonomikas attīstību, šie virtuālie līdzekļi tiek indeksēti. Pēdējo desmit gadu vidējā indeksācijas likme ir ap 7%. Nereti šī indeksācija tiek salīdzināta ar finanšu tirgu ienesīgumu, tomēr tām abām līdzība ir tikpat liela kā apelsīnam ar vingrošanas bumbiņu. Abi gan ir apaļi un mēdz būt oranži, bet te arī līdzība beidzas.

Finanšu tirgus ienesīgums ilgtermiņā atspoguļo biznesa vides attīstību un vērtības pieaugumu, kamēr indeksācija ir kompensācijas mehānisms, par kuru lemj likumdevējs pēc sev pieejamiem instrumentiem. Attiecīgi salīdzināt šos lielumus ir vairāk kā nekorekti. Turklāt pensiju 1.līmeņa indeksācija ir valsts saistību papildus palielinājums pret nodarbinātajiem – savā ziņā tā ir likme par aizņēmumu, kuru valsts maksā iedzīvotājiem par to naudas izmantošanu. Ņemot vērā demogrāfijas izaicinājumus, visticamāk, būs jāmeklē veids, kā uzlabot strādājošo un pensiju saņēmēju savstarpējo attiecību, kas pēc būtības ir turpināt celt pensionēšanās vecumu.

Kurš sargā pensiju sistēmu?

Šodienas politiķu lēmumi var būtiski ietekmēt iedzīvotāju labklājību vecumdienās un pensijas sistēmas spēju darboties ilgtermiņā. Tas savukārt var novest pie samērā sāpīgiem lēmumiem, kurus varētu arī nepiedzīvot. Līdzīgi kā ar zobu sāpēm – ja tās laikus neapkarojam, varam zaudēt sāpošo zobu un sliktākajā gadījumā arī blakus esošos. Ja iedzīvotājus no fiziska apdraudējuma sargā policija, par sabiedrības veselību rūpējas veselības iestādes, sabiedrības tiesības aizstāv Tiesībsargs, iedzīvotājus no negodīgiem uzņēmējiem sargā patērētāju tiesību aizstāvji, valsti no ārēja apdraudējuma sargā militārie un citi dienesti, tad kas sargā pensiju sistēmu? Sabiedrības iespējas ir samērā ierobežotas, jo kopējā izpratne par komplicēto pensiju sistēmu ir dažu valsts iestāžu kompetencē. Finanšu sektora palīgā saucieni nereti tiek uzskatīti par savu interešu aizstāvību, bet kas tad cīnās par pensiju sistēmu šodien un tās stabilitāti nākotnē?

Jebkurā gadījumā jārēķinās, ka demogrāfiskie izaicinājumi kļūs tikai aktuālāki, katru gadu saņemot jaunus antirekordus par jaundzimušo bērnu skaitu. Ir pilnīgi skaidrs, ka būtiski lielākā daļa iedzīvotāju sasniegs pensijas vecumu, jo tas ir fakts. Līdz ar to katram ir jāvērtē iespējas papildus valsts pensijai plānot ienākumus vecumdienām arī no citiem avotiem. Nevelti pensiju sistēmā paredzēts arī pensiju 3.līmenis, kas ir brīvprātīgas iemaksas un ir katra cilvēka individuāls uzkrājums, kuram var jau piekļūt no 55 gadu vecuma. Papildus ir iespējami arī citi veidi, kas var palīdzēt palielināt ienākumus vecumdienās, piemēram, izīrējot nekustamo īpašumu un gūstot papildus ienākumus. Taču jāatceras, ka šāds ieguldījums nav pieejams un nav arī piemērots visiem. Tāpēc ir svarīgi, ka katram jau šodien ir savs plāns, kā papildus valsts pensijai gūsim ienākumus mūsu dzīves, iespējams, garākajā atvaļinājumā.

 

Autors ir Swedbank Finanšu institūta vadītājs

The post Kurš sargā pensiju sistēmu? appeared first on IR.lv.