Burtiski o

IR 

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4

Skaņa ir visai smalks, netverams (lasi — neizzināts) materiāls, kas grūti padodas konceptualizācijai. Nav atbildēts jautājums, vai skaņu vispār var uzskatīt par pastāvošu, ja to neviens nedzird. Vēl grūtāk ir ar valodas skaņu, kas viena pati vai kontekstā iegūst semantisku lādiņu. Tieši ar skaņu runātājam ir savas neiropsiholoģiskās un ķermeniskās attiecības. Strukturālisti1 norāda, ka skaņa piesaista nozīmi līdz ar runātāju lietoto ideālo sistēmu, kurā vienai skaņai noteiktas vērtības tiek piešķirtas tieši iepretim citai. Tomēr valodās ir dažādas skaņu sistēmas, un katru ideāli aprakstāmo skaņu runātāji praktiski izrunā atšķirīgi. Tas atkal raisa jautājumu par skaņu bez klausītāja. Bet iespējams, ka tas ir lasītājs, kurš ar savu iekšējo ausi saklausa skaņu aiz grafiskās vienības, kas neskan, kamēr nav zināms, kā tai būtu jāskan arī pēc tam, kad esam iemācījušies lasīt.

Apmēram šādā teritorijā eksperimentē Ivars Šteinbergs jaunākajā konceptuālisma inspirētajā grāmatā Ābece, kurā skaņu pasaule sakārtota, izmantojot burtus. Burts, kas pieder pie materiālās pasaules vizuālās daļas, ir tverams un palīdz nostiprināt arī priekšstatus par valodas skaņām — variāciju amplitūdu noīsināt līdz ideālajam tipam, ko vizualizē rakstība. Kā savulaik filozofējis Žaks Deridā2, burts fiksē jau esošo valodisko skaņu un būtībā eksistē pirms skaņas. Tieši tā mēs «ieraugām», «disciplinējam» un fiksējam skaņu — burtā, kas mobilizē ne tikai lasītāju, bet arī lielā mērā paver skaniskajā haosā iespēju loģiski, secīgi un likumsakarīgi domāt, organizēt un spriest. Un līdztekus aizver juteklisko variāciju bezgalību3, kas daudz lielākā mērā atļautu izmantot visus savus jutekļus, gūt vairāk baudas un vieduma arī bez zināšanām un gudrības. Tomēr katrā ābecē un katrā dzejas darbā liela loma ir vizuālajām asociācijām gan kā pavīdošām un izgaistošām redzes halucinācijām, gan kā visai iespaidīgām ilustrācijām, gan kā attēliem, kas saspēlējas ar lappuses un atvēruma laukā izkārtotajiem tekstiem, precīzāk, objektu nosaukumu pirmajiem burtiem. Tātad kopumā krājumā mēģināts par funkcionālu padarīt visu to semiotisko resursu, ko dzejoļu grāmata kā medijs spēj panest. Tādēļ lasīt nav viegli. Katrā atvērumā atkārtojas shēma: burts; veltījuma minieseja / dzejolis prozā; epigrāfs par burtiem; dzejolis, kas bieži ietver aliterāciju, asonansi vai citu elementu, kas mobilizē skaņu vai burtu; vizuālie piemēri; uzdevums. Šāda struktūra varētu automatizēt uztveri, tomēr neklājas viegli, ja vien lasītājs nav gatavs no kaut kā atteikties.

Uzdevumi, kuru izpildei bieži vien jādarbina ne tikai atmiņa, iztēle un jutekļi, bet arī dažādas ķermeņa daļas, piešķir grāmatai interaktīvas spēles vai pat performances raksturu, un no tradicionālā dzejas mākslas lauka tā dodas jaunu formu virzienā. Lasītājs šajās attiecībās ar grāmatu konceptualizēts ne tikai kā pasīvs vērotājs vai — labākajā gadījumā — burtu «skaitļotājs», bet kā kāds, kuram derētu «pasvīst», lai neapaugtu ar nedomāšanas sūnu vai tauku kārtu. Taču, ja domāšana ir valodā, bet tā nevar palikt tikai lineāra — kādai tai būt? Šajā ziņā grāmatas pēcvārds (tā autors ir Renē Pūce) un pielikums (E. A. Po Kraukļa skaniskais latviskojums) tikai vēl vairāk sarežģī situāciju.

The post Burtiski o appeared first on IR.lv.

Читайте на 123ru.net