Vai pensionāriem jau atkal ir jāglābj valsts?
Pirms ķeros klāt saviem priekšlikumiem, zināšanu atsvaidzināšanai der atcerēties, ka pirmo valsts mēroga vecuma pensiju programmu izstrādāja Vācijas kanclers Otto fon Bismarks 1889. gadā. Uz apdrošināšanas iemaksām balstīta pensiju sistēma pastāv jau 135 gadus, bet joprojām to jācenšas pilnveidot. Nesen lsm.lv veiktajā pētījumā parādījās katastrofāli fakti par to, ka 70% Latvijas iedzīvotāju netic pensiju sistēmas spējai nodrošināt cieņpilnu iztiku vecumdienās.
Kamēr Latvijas sabiedrība cīnās ar augošiem dzīves dārdzības izaicinājumiem, tai ir grūti saprast, kāpēc daži valsts sektora pārstāvji saņem neadekvāti lielu algu. Nesen presē izskanēja skaudrs piemērs, ka, lai nodrošinātu vienu 10 000 eiro algu, gandrīz 50 strādājošiem jāsamaksā iedzīvotāju ienākumu nodoklis no vidējās algas valstī. Tikmēr pensijas saņēmēji — cilvēki, kas savu dzīvi ir veltījuši valstij, joprojām cieš no nepilnīgas pensiju sistēmas un nevis bauda cienīgas vecumdienas, bet ir spiesti tās pavadīt, izdzīvojot no vienas pensijas līdz nākamajai.
Šādi aprēķini ir satraucoši, jo liecina, ka kopējie nodokļu maksātāju resursi tiek tērēti netaisnīgi, neproporcionāli un radot sociālu spriedzi. Ja valsts var atļauties maksāt šādas algas, tad nevajadzētu būt problēmām indeksēt pensiju pilnā apjomā, kā tas bija noteikts likumā līdz finanšu krīzei 2009. gadā. Vēl vairāk – ja šogad valsts pensiju speciālajā budžetā no sociālās apdrošināšanas iemaksām iekasētā summa par vairāk nekā 350 miljoniem eiro pārsniegs pensijās izmaksāto, bet nākamgad, pie 1% šo iemaksu pārvirzīšanas no 2. pensiju līmeņa uz 1. pensiju līmeni, atlikums jau sastādīs gandrīz pusmiljardu eiro, tad teikt, ka pensiju sistēmas sakārtošanai nav naudas, neizklausās ticami.
Pēc dižķibeles, kad arī pensionāri ar nodokļu nomaksu palīdzēja glābt valsts budžetu, daudzas problēmas pensiju sistēmā joprojām ir palikušas neatrisinātas. Seniori, kuri piedzīvoja pensiju indeksācijas pārtraukšanu laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam, joprojām izjūt šīs reformas sekas. Lai gan pensiju indeksācija atsākta, tā nav atgriezta pilnā apjomā, un patlaban indeksāciju piemēro tikai 50% no iepriekšējā perioda vidējo iemaksu algas lieluma. Vienkāršs aprēķins – orientējoši cilvēkam strādājot 40 gadus un pēc tam aptuveni 20 gadus esot pensijā, ir saprotams, ka nopelnītā izmantošanas laiks ir daudz mazāks, un katram ir skaidrs, ka 60 gadus garā nogrieznī naudas pirktspēja mainās arīdzan ļoti nozīmīgi. Līdz ar to ir skaidrs, ka jāatjauno pensiju indeksācija pilnā apjomā. To nedarot, tiek faktiski samazinātas to personu pensijas, kuras darba mūža laikā ir devušas lielāku ieguldījumu pensiju nodrošināšanai iepriekšējai paaudzei. Dižķibele ir beigusies, bet pensionārus tās sekas skar vēl šodien. Kamēr valsts nav atjaunojusi pensiju indeksēšanu pilnā apmērā, tā netieši pasaka – maksājiet nodokļus, bet nepārcentieties, – ja samaksāsiet vairāk, mēs tāpat daļu atņemsim. Nauda ir iemaksāta, bet valsts pasaka, nē, visu mēs neindeksēsim.
Otrs sāpīgais jautājums ir piemaksas par stāžu. Personām, kuras pensionējās līdz 2011.gada decembrim, tika piešķirta piemaksa par darba stāžu, taču personām, kuras pensionējās ar 2012.gada janvāri, vairs to nepiešķīra.
Piemēram, divi klasesbiedri, kas vēlāk arī bija darba kolēģi, gandrīz vienlaikus aizgāja pensijā – viens 2011.gada decembrī, otrs – 2012.gada janvārī, bet piemaksu par stāžu, kas veido vidēji 600 eiro gadā, saņem tikai tas, kurš paspēja aiziet pensijā 2011.gadā. Lai gan ar 2023. gada 7. decembra pieņemtajiem likuma grozījumiem solīts to pakāpenisks risinājums līdz 2029. gadam, daudzi pensionāri, lai arī cik skarbi tas skanētu, pametīs šo “gaidīšanas rindu”. Tāpēc šis jautājums jārisina nevis pakāpeniski, bet sākot ar 2025. gada 1.janvāri. Piemaksas atjaunošana būtu taisnīga un nekavējoties nepieciešama reforma, kas tādējādi ļautu senioriem saņemt adekvātus ienākumus par darba mūžā iegūto stāžu.
Arīdzan strādājošo pensionāru situācija prasa tūlītēju rīcību tās labošanai. Pensiju ikgadēju pārrēķinu automātiska veikšana visiem strādājošajiem pensionāriem, ko ierosinu veikt līdz ar 2025. gada 1. aprīli, ir ne tikai iespējama, bet arī pilnīgi loģiska, jo nepieciešamā informācija ir pieejama valsts datubāzēs. Pašlaik, lai saņemtu lielāku pensiju par papildus veiktajām iemaksām, pensionāram ir jāiesniedz īpašs pieprasījums. Taču daudzi par šo iespēju nezina, un tie, kas to neizdara, tiek apdalīti. Ir grūti saprast, kāpēc valsts uzliek šo lieko darbību strādājošiem pensionāriem, kam jādodas uz VSAA, lai aizpildītu speciālu veidlapu ar pieprasījumu (ja nav iespēja un prasmes to izdarīt elektroniski), vienlaikus audzējot administratīvo slogu. Sistēmai esot automātiskai, tiktu noņemts pašlaik pensionāriem uzkrautais birokrātiskais slogs, kuriem pašiem jāatceras un jāiesniedz lūgumi par pārrēķinu. Iesnieguma rakstīšana par pensijas pārrēķinu, manā skatījumā, ir birokrātiska ņirgāšanās par pensionāriem.
Ja cilvēks maksā nodokļus, kas ir skaidri redzami VID sistēmā, būtu tikai godīgi, ka šie maksājumi automātiski atspoguļojas viņa pensijas palielinājumā.
Priekšlikums automātiski pārrēķināt pensijas bez papildu iesniegumiem ir ne tikai loģisks, bet arī elementārs taisnīguma jautājums, jo sanāk tā – ja cilvēks to neizdara vai īsti nezina, ka tas jādara, tad valsts budžets ir vinnējis uz šī strādājošā pensionāra rēķina.
Vēl viens būtisks jautājums ir pensijas stāža aprēķināšanas kārtība sievietēm, kuras līdz 1995. gadam audzināja bērnus. Šajā laikā bija atļauts audzināt bērnu un nestrādāt līdz astoņiem gadiem, tomēr daudzas sievietes nemaz nezināja, ka stāža uzskaitē bija nepieciešams veikt nelielu iemaksu (bija jāiemaksā dažus desmitus santīmu jeb 1% no krīzes iztikas minimuma katru mēnesi), lai šis laiks tiktu ņemts vērā. Pensijas stāžā iekļaut gadus, kas bija veltīti bērnu izaudzināšanai līdz skolas vecumam, būtu tikai godīga rīcība un par vienīgo pierādījumu un pamatpazīmi šo gadu ieskaitīšanai stāžā būtu jābūt tikai vienam – uzaudzināts bērns.
Sociālās garantijas galu galā ir tiesības, nevis vienkārši labdarība. Indeksācija, piemaksu par stāžu atjaunošana, pensiju pārrēķina sistēmas vienkāršošana ir būtiski soļi, lai nodrošinātu taisnīgumu un stabilitāti pensionāriem, kuri jau vienreiz ir ziedojuši savu labklājību valsts glābšanai finanšu krīzes laikā. Lai patlaban strādājošie cilvēki galīgi nezaudētu ticību pensiju sistēmai mūsu valstī, šīs ir būtiskas izmaiņas, kas jāievieš!
Autors ir Saeimas deputāts, Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs, Nacionālā apvienība
The post Vai pensionāriem jau atkal ir jāglābj valsts? appeared first on IR.lv.