Darbināt kino asinsriti

Sabrūkot Padomju Savienībai, kvalitatīva filmēšanas tehnika Latvijā bija jānomā ārzemēs. Kinooperators Gints Bērziņš atrada veidu, kā to sev un kolēģiem piedāvāt tepat. Ar uzņēmuma Arkogints kamerām nesen filmēts Mikijs Rurks, Sofija Tērnere un Elizabete Hērlija

Filmu industrijai šis ir klusuma brīdis — tiklab kinoteātros kā filmēšanas laukumos. Arī starptautiski pazīstamajam operatoram Gintam Bērziņam, ar kura redzējumu saistām gandrīz visas Lailas Pakalniņas un Viestura Kairiša filmas, apstājušies iesāktie projekti. Gan pašmāju seriāls Meklējiet sievieti pēc Andra Kolberga romāna motīviem, gan mākslas filma Azerbaidžānā par šīs republikas aiziešanu no Padomju Savienības, asiņainajiem 1990. gada janvāra notikumiem.

Taču cilvēki visbiežāk nezina, ka Bērziņa darbs ieguldīts arī kino, kam viņš nemaz nav operators, — tajās nedaudzajās filmēšanās, kas Latvijā turpinās, par spīti pandēmijai. Dienās, kad runājam, busiņš ar uzrakstu «Arkogints» dodas uz seriāla Emīlija. Preses karaliene uzņemšanas laukumu, vedot filmēšanas tehniku, nodrošina tās nomu un servisu. «Filmējam arī Elzas Gaujas mikrobudžeta spēlfilmu Mamma vēl smaida,» piebilst Ginta biznesa partneris Uģis Riekstiņš.

Dibinātāji — latvietis un igaunis

Citu pēc cita kolēģi Gints Bērziņš un Uģis Riekstiņš min populārus starptautiskus kinodarbus, kam filmēšanas tehniku Latvijā nesenā pagātnē piegādājis Arkogints. 

2019. gadā filmēts Blinded (Apžilbinātie) — zviedru seriāls par banku krīzi un korupciju, filmēšanas ārpakalpojumus organizējusi pašmāju studija Baltic Pine Films. 2020. gadā — amerikāņu piedzīvojumu filma Survive ar Sofiju Tērneri, šausmene Warhunt ar Mikiju Rurku. Vēl pagājušajā rudenī paspēts uzņemt romantisku fantāzijas filmu The Piper ar slavenu britu aktrisi Elizabeti Hērliju. Pie kameras — tuvs Ginta kolēģis, britu operators Rogers Simonss, kurš darbojas Starptautiskās Kinooperatoru ģildes valdē, bet Bērziņš sabiedriskā kārtā vada Latvijas Kinooperatoru ģildi. «Sabiedrība ir tik sataustāma un maziņa, arī mani kursabiedri no Maskavas laika, nopietni, ietekmīgi operatori laiku pa laikam ierodas šeit filmēt,» viņš piemin mācības Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā.

Padomju Savienības sabrukums arī bija iemesls, kāpēc latviešu operators, kas sevi pierādījis arī reklāmas industrijā, tika iemests uzņēmējdarbībā kā kaķis aukstā ūdenī. «Filmu studijas Eiropā neuztur sev filmēšanas tehniku,» viņš iezīmē notikumu fonu. «Bet padomju sistēmā Rīgas un Lietuvas kinostudija, kā arī Tallinnfilm bija pilna cikla studijas, liels organisms, kolhozs. Kad 1992. gadā pabeidzu kinematogrāfijas institūtu, Latvijā bija pieejama tehnika vēl no PSRS laikiem. Dažas Vācijas ražojuma Arriflex kameras, atvestas uz 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm, pārējais — padomju ražojums. Kad bija jāfilmē pirmās reklāmas, kam vajag kvalitatīvu tehniku, 80% nācās īrēt ārpus Latvijas. Jebkurš objektīvs, kabelis — astronomiskas cenas!» 

Liktenīga izrādījās saruna ar kameras asistentu Pēteru Mārtinu no Minhenes, kas 1995. gadā bija atbraucis filmēt uz Rīgu. «Viņš ar studiju biedru Volfgangu Baumleru dibināja uzņēmumu Vantage Film GmbH filmēšanas tehnikas iznomāšanai. Pīters teica: klausies, tev ir zināšanas par filmēšanas tehniku, pats arī filmē, nodibini taču uzņēmumu Latvijā! Mēs no sava uzņēmuma iedosim tehniku.» 

SIA Arkogints 2002. gada 18. martā Bērziņš izveidoja kopā ar kursabiedru, igauni Arko Oku, nosaukumā ir viņu abu vārdi. «Vācieši mums iznomāšanai iedeva divus tehnikas komplektus. Sedzām visu Baltiju. Īpaši reklāmu filmēšanai tas bija nopietns atvieglojums, ka šāda tehnika bija uz vietas. Industrija tajā laikā gan vēl īsti «neelpoja», ārzemju filmu filmēšanu nebija,» stāsta Gints. Uzņēmējdarbība latvietim ar igauni šķitusi pārejoša avantūra. Padomju laika vidusskolas izglītība un pieci gadi kinoinstitūtā — tā ir pavisam citāda domāšana, viņš secina. Galvenā motivācija neesot bijusi peļņa, bet gan savas profesionālās ambīcijas un komforts — lai visu laiku nebūtu jāraizējas, kur pašam ņemt labu tehniku.

Samaksājot savu tiesu vācu kompanjoniem, pirmajos četros gados nopelnīt īsti nevarēja, bet nozares profesionāļi gaidīja, ka kameru noma būs pieejama septiņas dienas nedēļā 24 stundas diennaktī. Savu laiku atņēma arī birokrātiskās formalitātes. Kā viņi tika galā? «Smadzenes laikam bija vietā,» atsmej Gints. «Kā tad mēs iestājāmies Maskavas kinoinstitūtā, kur uzņēma 15 cilvēkus no 220? Arī bija vajadzīga uzņēmība.» Gints kopš 2008. gada ir līdzīpašnieks arī profesionālās gaismošanas tehnikas nomas uzņēmumā Cinevera LV.  

Pagrieziena punkts bija pirmās filmēšanas kameras iegāde 2006. gadā, tā kalpo joprojām. «Kāpēc naudu skaitīt prom uz Vāciju, ja tā var palikt savā kabatā? Kamera maksāja 200 000 latu, kādas desmit bankas apstaigājām,» atceras uzņēmējs. «Likās, ka naudas aprite ir pietiekami liela, lai saņemtu kredītu, bet Latvijā tajā laikā bija nekustamo īpašumu burbulis. Ja tu nepērc sešstāvu māju vai zemi, bankas ar tevi vispār nerunā. Attieksme bija pazemojoša, jo skaitļi taču uzrādīja, ka bizness kustas.» Cilvēki, kas ar to nav saskārušies, vienkārši nezinot nianses: nevar aiziet un tā vienkārši nopirkt labu profesionālu kinoobjektīvu. Ir jāsamaksā liela summa, kas uzreiz tiek iesaldēta. Objektīvu ražo 7—12 mēnešus. «Ieķīlāju visu, kas man bija,» atzīstas Gints. Vienīgie, kas mūs novērtēja, bija Hipotēku un zemes banka. Altum mūs joprojām atbalsta, saistības pildām akurāti.»

Sanitārais protokols

Kolēģis Arko pēc pāris gadiem izlēmis izstāties no biznesa, kas prasa tik daudz laika un enerģijas. 2005. gadā Gints uzrunāja Uģi Riekstiņu. Jaunu censoni, kurš kopš 18 gadu vecuma bija strādājis Volkswagen centrā, nodrošinot automašīnu piegādi no rūpnīcas, taču 2002. gadā bija atsaucies uz mākslinieka Jurģa Krāsona aicinājumu palīdzēt seriāla Likteņa līdumnieki filmēšanā. Kino tā iepatikās, ka Riekstiņš Vilks Studijā sāka administrēt reklāmu uzņemšanu. Tā iepazinās ar Bērziņu. «Viņš tajā laikā bija vienīgais operators, kas filmēja lielās reklāmas, «stārs». Un viņš uzaicināja mani darboties savā uzņēmumā, jo pats ļoti daudz filmēja!» 

Bērziņš, kas joprojām garus laika periodus mēdz pavadīt filmēšanā, tomēr savā pārziņā paturējis Arkogints grāmatvedības lietas. Ar klientiem darbojas Riekstiņš, kurš ar otru kāju stāv vēl vienā kinoindustrijas uzņēmumā Mākslas departaments. Būvē dekorācijas, meklē rekvizītus filmēšanas laukumiem un interjeriem. Uzņēmumā Arkogints bez Bērziņa un Riekstiņa ir vēl trešais darbinieks, kas strādā noliktavā. 

«Amerikāņu filmai Survive bija vajadzīgi trīs kameru komplekti, jo vienlaikus filmēja trīs komandas, Blinded — divi. Tagad esam uzaudzējuši savu tehnikas klāstu tik lielu, ka to varam nokomplektēt,» stāsta partneri.

Kas ietilpst kameras komplektā? Tas ir pamatīgi piekrauts kravas busiņš, 15—45 kastes ar aparatūru. Kartes, objektīvi (no viena līdz pat desmit, divdesmit un vairāk). Motori, kas vada objektīvus, bezvadu iekārtas, kas pārraida bildi un nodrošina objektīvu fokusu, statīvi, statīvu «galvas», monitori. Arī aprīkojums «VIP ložai» — teltij, kur pie monitoriem sēž režisori, producenti un citi svarīgi cilvēki.

«Ja kaut kā pietrūkst, varam lūgt palīdzību savā draugu ķēdē apkārt mums,» stāsta Gints. «Stokholma, Helsinki, Prāga, Minhene, Brisele… Jebkurš saraksts, ko producenti mums iesniedz, nav nekāds brīnums. Jebkura mēroga filmēšanas vajadzības varam nodrošināt. Un, ja draugi tev atsūta objektīvu, kura vērtība ir 80 000 eiro, ir jābūt lielai savstarpējai uzticībai.»

Latvijā ar profesionālās filmēšanas un gaismu tehnikas nomu un servisu jau darbojoties četras lielas kompānijas, visā Baltijā — ap 10. «Man kā operatoram šis ir labs instruments, kā sevi turēt formā, lieku reizi paskatīties, kas ir jauns tehnikas jomā. Varam attīstīt un pilnveidot savu noliktavu,» uzsver Gints. «Mums ir tieši tāda pati tehnika kā Berlīnē, Parīzē un Romā.» 

Filmēšanas grupām ārzemēs vislielākā problēma ir smago lietu pārvadāšana: akumulatori, statīvi, statīvu galvas. Bieži vien izdevīgāk ir atbraukt tikai ar savu kameru, pārējo nomāt uz vietas. Gints pats tā darījis gan Azerbaidžānā, gan Honkongā. Ārzemju filmēšanas grupas, kas Latvijā uzņem mākslas filmas, tagad arī ir ieinteresētas uz vietas iztērēt vairāk, jo daļu līdzekļu saņem atpakaļ ar īpašas Nacionālā kino centra un Rīgas domes programmas starpniecību.

Gints Bērziņš atzīst: bizness jau kādu laiku viņam sniedz stabilitātes sajūtu. «Operatoram ir tāpat kā aktierim: sēdi un gaidi, kāds piezvanīs vai nepiezvanīs. Bet noma būs vajadzīga vienmēr. Objektīvs ir nopirkts, nopelnīts, tas strādās vēl pēc pieciem gadiem.»

Ziema kinoļaudīm vienmēr bijusi pasīvā sezona, tomēr nekas nav salīdzināms ar izbīli, kāds industriju piemeklēja pandēmijas pavasarī. Darbs ar lielu sparu atgriezās jūlijā un augustā, otrā pusgada plusi rezultējās ar tādu pašu apgrozījumu kā gadu iepriekš, stāsta partneris Riekstiņš. Šis gads atkal atnācis neziņas miglā tīts.

«Interesanta niša — Covid-19 sanitārais protokols,» ierunājas Gints. Ar to viņš gan nedomā kameru dezinfekciju, kas ir papildu slodze uzņēmumam. «Filmējam reklāmu, režisors un operators viens atrodas Minhenē, otrs — Londonā. Reklāmu filmē Latvijas operators un filmēšanas grupa, vietējā studija apkalpo. Režisors un operators savos dzīvokļos redz tiešraides straumēšanu: bildi no laukuma, bildi no kameras, apkārt esošos cilvēkus. Saka, piemēram: nomainiet fonu aiz muguras! Mēs nodrošinām straumēšanas servisu.» Šo praksi pārņēmušas arī vietējās aģentūras, un izskatās, ka tā būs dzīvotspējīga arī pēc pandēmijas. Reklāmas ļoti bieži tiek filmētas naktīs, un klientiem varētu patikt, ja filmēšanu var komfortabli kontrolēt no dzīvokļa, nevis sēžot ārā tumsā un aukstumā.

Kā nozare mainīsies pēc pandēmijas, vēl nav zināms, taču viens esot skaidrs: Arkogints nepārtrauks sadarbību ar augstskolām, ko veic bez atlīdzības. «Uz lekcijām nāk cilvēki, kas RISEBA mācās par operatoriem, režisoriem, producentiem. Nāk no LKA Kultūras koledžas operatoru kursa un Filmu skolas. Bija zvans arī no LU. Skolām nav tehniskā nodrošinājuma, bet cilvēkiem, tās beidzot, kaut vai pāris reizes ir jāpieduras tehnikai, ar kuru strādā industrija,» uzsver Gints Bērziņš. «Mēs to uzskatām par ieguldījumu nākotnē. Ja viņi nopietni domā par savu profesiju, kaut kad atgriezīsies pie mums. Varbūt arī kā nākamie klienti.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Gints: «Man kā cilvēkam no radošas profesijas tā ir stabilitātes sajūta. Kaut ko «iestrādāt» nākotnei, ja nu pēkšņi notiks pavisam lielas ziepes un neviens vairs neko nefilmēs.»
Uģis: «Bet man kā neradošas profesijas pārstāvim — būt kopā ar radošiem, interesantiem cilvēkiem vidē, ko esmu iemīlējis.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Uģis: «Mums jau laikus, pirms gadiem astoņiem, vajadzēja atvērt filiāles Baltijas valstīs. Arkogints bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas šajā sfērā sāka darboties, niša bija brīva.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Gints: «Visprātīgākais ir darīt to, kas pašam šausmīgi patīk, ir jau apgūta un «izkosta» profesija vai augstākā līmeņa hobijs. Vislabākās gaismošanas kompānijas ir nodibinājuši gaismotāji. Ja arī uzņēmumam ies slikti, tad nebūs tā, ka tev, skatoties uz tehniku, nāks vēmiens. Tieši otrādi, varēsi pamielot aci.»
Uģis: «Brīžos, kad gribas kaut ko pamest, novērtē to, kas tev ir un kas labi strādā. Nenovērtē savu uzņēmumu par zemu!»

The post Darbināt kino asinsriti appeared first on IR.lv.